Polijā 19. un 20. novembrī tika rīkotas drailenda sacensības "Kamionka 199", kurp devās arī Latvijas Kamanu suņu sporta federācijas pārstāvji - Ilze Dombrovska ar Hondu un Mārtiņš Kristons ar Ikiak.

Fotoreportāžas no sacensībām meklējiet:

https://picasaweb.google.com/111138266491532059027/MikoOwZawodyIIDzien?authkey=Gv1sRgCNXfp-6Ytoq1Kg#

https://picasaweb.google.com/114627692999914722966/IIMiedzynarodoweWyscigiPsichZaprzegowKamionka#

https://picasaweb.google.com/115071828959294807543/KAMIONKA199?authkey=Gv1sRgCJy3quvMrryIuAE#

Iespaidos dalās Ilze :)

Īsā stāsta versija – ar braucienu un dalību esam apmierināti, vienīgi man nav gandarījuma sajūtas par Hondas darbu. Lai gan pat teorētiski es nevarētu pakāpties augstāk par vietu, kurā atrodos šobrīd – piekto, bet ir atšķirība – nolidot trasi vai novilkties... Bet... esam startējuši Pasaules kausa izcīņas posmā, Polijas čempionātā... un kopumā esam ļoti apmierināti.

Garā versija. Izbraucām valsts svētku dienas agrā rītā un, gods kam gods, uzslēdzām 6:00 himnu, lai piedotu braucienam patriotisko devu.

Tā mūs pavadīja visu ceļu. Tātad izbraucām pēc 5:00, nosprauduši mērķi – Katovice. Tāds sīkums, ka mums jāieskrien Varšavas IKEA, bet pauze ir nepieciešama, lai izkustinātu kājas. Jāpiebilst: dienu pirms izbraukšanas uzzinām, ka ar mums brauks arī Ģirts (tiesneša asistents) un ka Indre nebrauc. IKEA izskrienam ar Gundegu rekordātrumā – 45 minūtēs. Vīri vēl nav iznākuši no M1 bodes. Tālāk sēžam Varšavas korķī, un kāds skops polis, negribēdams mūs laist labajā joslā, ietriecas cita poļa auto aizmugurē. Apzināmies, ka šis gadījums korķi uztaisīs vēl lielāku un piebilstam: “Daudz laimes dzimšanas dienā, Latvija!” Bijām sabiedēti ar Polijas ceļu remontiem, un izvēlējāmies... 150 apdzīvotu vietu ceļu J Maziņš, līkumains un nosēts ar ciematiņiem. Es pati ik pa laikam atslēdzos, bet, kad pieslēdzos, tik vien kā tumsa un izgaismotas ciematu ieliņas. Iespējams, nesteidzoties un gaismā skati ir baudāmi. Tuvojamies Katovicei un zvanām lietuvietei Jolantai, par kuru bija informācija, ka viņa brauc, lai noskaidrotu viesnīcas koordinātes. Izrādās, viņi arī nebrauc. Beigu beigās noskaidrojam, kur ir viesnīca, ar mazu nobīdi no kursa to arī atrodam. Gribas aiziet uz krogu ieēst ko siltu, bet esam jau vēlu, un viss ir ciet. No rīta – duša, brokastis jautrā gaisotnē, un sacensības. Mums ar Mārtiņu starts ap 11:00. Piebraucot steikautam, noskatos, ka ir savervētas n-tās ugunsdzēsēju brigādes, kas izpilda funkciju – noslēgt ceļus. Ir arī ātrie, apsardze. Vesela cisterna ar dzeramo ūdeni suņiem. Steikautā redzami pārsvarā NB pārstāvji. Bez bērniem ap 150 dalībnieku. Te gan jāpiebilst, ka viņiem ir iesācēju līga, kas dalās atsevišķi. Patiesībā klases ir tik daudz, ka velns kaklu var nolauzt. Paspējam izbraukt trasi. Ļoti skaistā vietā. Ozolu, ošu un vēl kaut kādu koku mežs. Trases segums ciets, šķeltām šķembām. Ir bažas par suņu pēdām. Viens posms mazliet ekstrēms, bet ne baikiem. Visādi citādi – trase lidojums... ar vienu piebildi: ja lido suns. Honda nelido. Man vēl ir cerība, ka sāks lidot pēc pirmā km... Ne-e. Atbraucu šokā par to, kā suns nestrādā. Laužu galvu visu atlikušo dienu. Vakarā ar Mārtiņu izbraucam vēlreiz. Un lielu daļu Honda trasē lido. Es pat nebiju iedomājusies, ka šis mazais haskijs var tik ātri skriet... Cerību apgarota, gaidu nākamo dienu. Vakarā ir musher party... klāti galdi, salvetes, oficianti, alus, cūkas stilbs katram... Paralēli iet dažādu noderīgu un pilnīgi nelietderīgu mantu izloze. Bija ļoti jautri J Viss, protams, notiek poļu valodā. Tas jautrībai piesit lielāku vilni J Visbeidzot dodamies uz viesnīcu, nokārušies ar gaismas elementiem, jo sanāk iet gar šoseju, kur posmā nav gājēju ietves Jāatzīmē, ka atstarotāji gājējiem un velobraucējiem PL ir sastopami reti, bet kas ir sastopami bieži? Go-go bāri ;) Par šo tēmu iejokojām daudz. Atgriežoties viesnīcā, veram numuriņa durvis ar bažām, jo istabā palika Honda un Ikiak... Esam “vīlušies”, jo... nav ne saplēstu spilvenu, ne sačurātu paklāju, ne izēstas paikas J

Nākamais rīts sākas ar sarmas kasīšanu no auto logiem. Termometrs rāda -5,5 C⁰. Ceru, ka Hondai oma būs labāka. Starts Mārtiņam 10:01, man 10:07... Pēc 100 m saprotu, ka scenārijs atkārtojas, turklāt vēl sliktākā versijā. Vienu brīdi pavīd doma, ka jāstājas ārā, tomēr nobraucu līdz galam. Šobrīd liekas, ka Hondai baikdžoringa karjera ir beigusies...  Saprotu, ka neuzminēšu, kur bija gļuks. Variantu ir pārāk daudz un kombināciju arī. Suņa sporta mūžs ir par īsu, lai eksperimentētu tik daudz. Mārtiņš ir apmierinātāks ar Ikeakas darbu. Vismaz par to prieks.

Omu uzlabojam, mazliet iepērkoties pie Rowerland. Nopirku beidzot absorberu kamanām un kartam un jaunus kamanu auklu posmus. Varēja sapirkt necklines košās krāsās. Patīk, ka ir tāda izvēle, pat baby rozā, bet paņēmām klasiku – melnas J Ja neuzsnigs nākamajās brīvdienās, testēšu jaunās uzpariktes.

Mājās atgriežoties, Varšavā mums ir fiksais randiņš ar H metiena tēti un viņa saimniekiem. Silta, īsa tikšanās. Iebraucam Berģos pirmdienas rītā, skanot valsts himnai. Aplis noslēdzies...

Rezume. Ja ir iespēja, jābrauc arī uz sacensībām citās valstīs. Varam šo to mācīties un saprast, ka mūsu sacensības nav nemaz tik peļamas. Daļēji tā arī ir valsts prezentācija. Pievēršam uzmanību, ka tādi esam un ka sporto arī Latvijā. Nākamās sacensības, uz kurām mūs aicina poļi, – Husqvarnas kauss janvāra pirmajā nedēļā.

Paldies lietuviešiem par informāciju, poļiem par palīdzību un iespēju, Gundegai, Mārtiņam un Ģirtam – par visu pārējo.

Un mājiniekiem paldies par mājās palikušo suņu rūpēm!