Kanikross

Terminam ‘kanikross’ ir eiropeiska izcelsme (tas radies Francijā). ‘Kross’ nozīmē pārvietoties apvidū; kanikross ir apvidus pārgājiens kopā ar suni. Kanikross ir sporta veids, kurā jūs kopā ar suni skrienat, sunim esot ekipējumā, un suns jūs velk. Jūsu rokas paliek brīvas, jo pavada ir piestiprināta pie jūsu jostas.
Kanikross ir vispieejamākais no kamanu suņu sporta veidiem, jo vismazāk prasa finansiālos ieguldījumus, turklāt ar to var nodarboties visās sezonās, ievērojot dažus būtiskus kritērijus.
Ja vēlaties piedalīties sacensībās, rūpīgi iepazīstieties ar sacensību nolikumu. Tajā mēdz iestrādāt īpašas prasības attiecībā uz ekipējumu, suņu un dalībnieku vecumu.

Ieskats kanikrosā (latviski):

Ekipējums
1. JOSTA skrējējam (ne šaurāka kā 7 cm mugurpusē un sānu daļā).
2. PAVADA, kurā iestrādāts elastīgs posms (izstieptā veidā
2–3 metrus gara).
3. IEMAUKTI sunim (polsterēti).

Suņu vecums
Pirmos treniņus atkarībā no suņa fizioloģijas sāciet ar nelielu slodzi. Vienmēr domājiet līdzi, vai fiziskā slodze jūsu sunim un vecumam ir adekvāta, konsultējieties ar audzētāju, veterinārārstu un pieredzējušiem sportistiem, kas nodarbina attiecīgās šķirnes suņus. Maksimālais vecums sunim nav ierobežots, tomēr lielākoties aktīvais sporta vecums ir līdz 7 gadu vecumam. Ja sunim ir laba veselība un vēlme turpināt sportiskas nodarbes, samērīgas slodzes gadījumā suns var tikt nodarbināts līdz pat 12 gadu vecumam (atsevišķās sacensībās suņi, kas vecāki par 10 gadiem, var piedalīties tikai ar veterinārārsta izdotu izziņu par atbilstošu veselības stāvokli).

Suņu šķirne
Jebkuras šķirnes vai bezšķirnes suns, kura fizioloģija paredz iespēju vilkt attiecīgo svaru, piemēram, dobermanis, beļģu aitu suns (malinua), Sibīrijas haskijs, vācu īsspalvainais putnu suns utt.

Būtiskie kritēriji, kas jāievēro, nodarbojoties ar kanikrosu
1. Skrējiens drīkst notikt tikai pa zemes ceļiem, takām, smalkas grants ceļiem, tikai īslaicīgi var šķērsot cietā seguma vietas. Pēc katra skrējiena ieteicams pārbaudīt suņa ķepas un vērot, vai suns neklibo.
2. Skrējienam slodzē (velkot skrējēju) vajadzētu notikt, ja gaisa temperatūra nepārsniedz +16 C0 (atsevišķām sugām vai suņu īpatņiem, iespējams, temperatūrai būtu jābūt vēl zemākai, piemēram +12 C0). Augstu temperatūru gadījumā tiek nopietni apdraudēta suņa veselība vai pat dzīvība). Vērojiet savu suni, vienmēr pēc skrējiena uzreiz nodrošiniet iespēju sunim padzerties ūdeni, ēnainu vietu, kur atdzesēties (vai peldi ūdenī, ja sunim šī nodarbe patīk). Lai izvairītos no pārkaršanas, var trenēties kopā ar suni agri no rīta vai vēlu vakaros.
3. Treniņam ir jābūt pozitīvu emociju gaisotnē (suni nedrīkst rupji lamāt, sist utt.). Visas kļūdas, ko pieļauj suns, ir jūsu kļūdas, un suns nav vainīgs, ja kaut ko izdarījis nepareizi.
4. Pirms slodzes skrējiena izvērtējiet objektīvi savu un suņa veselības stāvokli. Ja nepieciešams, konsultējieties ar veterinārārstu, lai pārliecinātos, ka sunim nenodarāt sāpes.
5. Slodze tiek paaugstināta un samazināta pakāpeniski.
6. Vienmēr pasakiet sunim paldies par veikto darbu.
7. Suns nedrīkst apdraudēt vai uzbrukt citiem suņiem vai cilvēkiem.
8. Trenējoties diennakts tumšajā laikā, lietojiet atstarotājus gan sev, gan sunim.
9. Sacensībās distances garums parasti nav garāks par 7 km.

Kanikross ir labs veids, kā sākt apmācīt suni pārējiem kamanu suņu sporta veidiem.

Suņa ātrums pret cilvēka ātrumu
Kanikrosā suns tiek mācīts uzturēt nospriegotu pavadu, vienlaikus pārvietojoties vienā ātrumā ar cilvēku. Šajā sporta veidā nav ieteicams izmantot vairāk par vienu suni.
“Jūs esat tikai tik ātrs, cik ātrs ir jūsu lēnākais suns” ir sena pajūgu dalībnieku aksioma. Parasti vislēnākais “suns” kanikrosa komandā ir cilvēks. Atšķirībā no pārējiem kamanu suņu sporta veidiem, kanikrosā ātrums ir atkarīgs no cilvēka skriešanas ātruma. Tāpēc sunim jāiemāca pielāgoties cilvēka ātrumam, tomēr palīdzot ātrumu uzturēt ar nospriegotu pavadu.
Regulāri ļaujiet sunim staipīties un skriet brīvi viņa izvēlētajā tempā. Lai apmācītu suni attīstīt savu ātrumu, varat veikt brīvos skrējienus ar suni sezonas pārtraukumu laikā vai izmantot divriteni. Ja ir vieta, kur jūsu suns var izskrieties brīvi, tas var būt lielisks treniņš ātrumam un izveicībai.

Treniņu metodes
Kanikrosā cilvēks nodarbina citas muskuļu grupas nekā vienkāršā skrējienā, bet tikai gadījumos, ja suns ļoti labi un spēcīgi velk skrējēju. Brīžos, kad abas kājas skrējējam ir atrautas no zemes, suns joprojām velk, un solis sanāk garāks nekā parastā skrējienā. Sajūtas ir līdzīgas, kā cilvēks skrietu lejā pa stāvu kalnu. Šādos brīžos jūs varat justies neaizsargātāks, tāpēc sunim jāmāk samazināt tempu pēc komandas. Sunim skrienošs cilvēks vienmēr liksies lēnāks, un suns reti kad no rikšiem pāries lēkšos.
Vispirms jāiemāca sunim iet priekšā ar nospriegotu saiti. Apbruņojieties ar pacietību, jo pirmās reizes var neizdoties daudzsološas. Taču ieguldītais darbs un pacietība atmaksājas turpmākajos gados.
Labs veids, kā sākt apmācību, ir aizvest suni pa jaunu maršrutu. Jaunas vietas ieviesīs priecīgu noskaņojumu sunim. Rosiniet suni iet priekšā. Neizejiet maršrutu, ja suns neatrodas jums priekšā. Slavējiet suni, kad tas izvirzās uz priekšu, un šajā brīdī izmantojiet komandu “uz priekšu!” (Varat izmanto jebkuru komandu, kas jums šķiet ērtāka, piemēram, komandu “haik!” – to varat pateikt uz izelpu, un aukstā laikā lieki nesaelposieties aukstu gaisu.) Vairumam suņu kā labs stimuls, pēc kā dzīties, var kalpot kāds draugs vai ģimenes loceklis, kas atrodas dažus metrus priekšā. Draugs paņem gardumu un paiet 10 m uz priekšu. Jūs ar suni stāvat, kamēr otrs cilvēks sasniedzis 10 m un sauc jūs pie sevis. Dodiet komandu sunim un skrieniet. Kad komanda izpildīta apmierinoši, attālumu draugs pakāpeniski palielina, līdz nav redzams vispār. Apmēram mēneša laikā suns iemācīsies saprast, ka kaut kur tālāk ir labs draugs ar gardumu rokā, pie kura ļoti jāsteidzas un par ko saimnieks ļoti priecājas. Visbeidzot draugs sagaida jūs pie finiša līnijas, bet vēlāk pats saimnieks jau var sunim piešķirt gardumu par labu darbu. Sportošanas laikā nedrīkst pieļaut suņa novirzīšanos no kursa (dabisko vajadzību kārtošana, meža dzīvnieki utt.). Sunim jāsaprot, ka darba laikā ir tikai jāstrādā. Tāpēc sunim jāļauj nokārtot dabiskās vajadzības pirms treniņa. Vienmēr slavējiet suni, ja izdodas kaut mazumiņš no treniņu programmas. Izturība sunim veidosies gadu gaitā, tāpēc neesiet pārāk prasīgi sākumā. Arī suņiem mēdz būt “pārdegšanas” sindroms.
Apmācības komandas ietver sevī arī virzienus – pa labi (džī) un pa kreisi (ho). Palabot suni ir vienkārši, jo viņš atrodas tikai pāris soļu attālumā. Pavelciet pavadu, pārvietojiet rokas un vadiet suni vajadzīgajā virzienā, izrunājot komandas vārdus.
Vēl viena lieta, ko viegli apgūt soļos, ir prasme paiet garām jebkuram kairinātājam. Izdomājiet komandu, lai liktu sunim ignorēt tādus uzmanību novērsošus elementus kā citi brīvi skraidoši suņi, kamēr jūsu suns strādā.

Video vizuālam priekšstatam: