Ekstrēms jau pirms sacensībām

Organizatori jau labu laiku pirms sacīkstēm sludināja: ja būs sniegs, tie, kas grib, uz slēpēm un ragavās, tie, kas ne, varēs ar velo pa sniegu braukt ar vai bez radžu riepām. Vārdu sakot, solot ekstrēmu braukšanu – sacīkstes jebkuros laika apstākļos.

Spītējot sniega trūkumam, bet temperatūrai esot zem nulles, Lietuvas kamanu suņu klubs „Fluidus” spēja sarīkot 12. un 13. decembrī Jagodanai ciemā (netālu no Kauņas) kamanu suņu sacīkstes, kur piedalījās arī "brāļi" latvieši, kas, protams, neatteicās pirmoreiz piedalīties arī stafetē.

Dalība bija pieteikta jau laikus, izrādot vislielāko interesi par gaidāmo stafeti, bet sportisko uzsvaru gan kā vienmēr liekot uz baikdžoringu – Ivars ar borderkolliju Biti, Harijs ar Sibīrijas haskiju Sabuli, bet Ģirts līdzi ņēma gan debitantu Austrālijas aitusuni Hāglu, gan pieredzējušo Aļaskas malamutu Rūnu.

Sacensību karalauks

Sakravājušies vienā „VW Golf” auto ar piekabi (paldies Valdim!) ar 3 velo, vienu skūteru un 4 suņiem, devāmies ceļā. Lai ar bijām bruņoti ar GPS, uz to paļauties vienmēr nevar. Ciemu atradām pēc norādēm, bet neko nenokavējām. Izkravājām kaujas tehniku, izstaidzinājām suņus, saēdāmies šokolādi kādu stundu pirms starta, un es ar Ivaru izlēmu izbraukt trasi (bez suņiem), lai pēc tam nebūtu pārsteigumu, kad jau pilnā tempā joz pa meža ceļiem. Pirmais kilometrs bija pa labu meža ceļu, kas pārgāja grants posmā, bet pēc tam sākās vienkārši mežā iebraukāts ceļš. Turklāt pirms nedēļas vēl bija stipri lijis un visur vēl bija pēdējās peļķu paliekas. Lai gan jau todien bija mīnus 2 grādi. Trase, viennozīmīgi, ekstrēma. Visam pa virsu nāca vēl tas, ka līkums sekoja aiz līkuma un bez jau minētajām peļķēm un bedrēm bija arī diezgan daudz koku sakņu. Viennozīmīgi, šīs sezonas sarežģītākā trase.

Uzmanību, gatavību un HAIK

Protams, visas sacīkstes sākas ar atklāšanu. Šīm sacīkstēm paralēli notika arī "Dod Tracking" jeb orientēšanās kopā ar suni, kurās startēja ~20 dalībnieku, pēdējais no kuriem finišā ieradās pēc apmēram astoņām stundām jau pilnīgā tumsā. Lai jautrāk, pieteicu sevi arī 2 suņu skūteru klasē... Jā, bet ar vienu suni.

Vispirms trasē devās 4 suņu kamanas un tad jau arī baikdžoringa dalībnieki. Vīriešiem bija varen kupls dalībnieku skaits – 12, no kuriem septiņi bija debitanti (ja tādiem pieskaita arī Hāglu, tad astoņi, jo, lai arī treniņos bija nobraukts daudz kilometru, tomēr iemauktos priekšā velo bija noskrieti tikai divi treniņi). Trasi veicām samērā labi, biju pat pārsteigts, cik labi Hāgls velk, pat salīdzinot ar malamutu. Uzdevums bija uzkrāt pieredzi, ko arī izdarījām.

Pēc tam trasē devās arī Ivars ar Biti. Kā jau tas bija no „Baltijas kausa 2009” uzvarētāja gaidāms, viņš apliecināja savu favorīta statusu un pirmo dienu noslēdza pārliecinoši 1. vietā. Galvenais konkurents ar Aļaskas haskiju šoreiz bija spiests izstāties – suns atsacījās skriet trasē (pirmoreiz kāds suns pa visu sezonu). Protams, lai arī vīlies, saimnieks ar suni atgriezās startā un no sacīkstēm izstājās – suņiem neviens neko neuzspiež!

Harijs trasi iepriekš nebija izpētījis, tāpēc grūtā trase nāca kā pārsteigums. Rezultātā pēc pirmās dienas: Ivars 1. vietā, es – 4., bet Harijs 5. vietā. Pa vidu iespraucās debitants ar liela izmēra haskiju, bet 3. vietu veiksmīgi aizņēma jau Igaunijas posmā uzspīdējušais lietuvietis ar maza izmēra haskiju. Lai arī, piemēram, viņa suns startā aiziet lēnām, svarīgi ir pareizi sadalīt spēkus visai trasei (vidējais ātrums) – rezultātā pjedestāls.

Tā kā stafetē bija paredzēts arī posms ar skūteru, trasē devos arī 2 suņu skūteru klasē ar vienu pašu malamutu. Un samērā veiksmīgi. Malamutam skūteru patika daudz labāk vilkt nekā velo, un rezultātā 4. vieta no sešiem dalībniekiem. Bijām veiksmīgākie debitanti.

Bez dejām, bet ar „Eurosport”

Pasākumu plaši filmēja gan vietējā televīzija, gan intervēja laikraksti, gan kāda filmēšanas grupa gatavoja materiālu, ko izplata tālāk Eiropas televīzijām, tostarp „Eurosport”. Līdz ar to pēc finiša, knapi atgūstot elpu, nācās sniegt arī intervijas. Interesanti!

Kā jau parasti, bija arī vakara pasākums „Musher party" – vieta, kur aprunāties par rezultātiem, treniņiem un visu citu, kas nu kuram dalībniekam uz sirds!

Trīs stundas līdz sniegam

Otrā diena iesākās ar zināmu, bet tomēr negaidītu aukstumu – mīnus 6 grādi, bet, par laimi, bez vēja. Tā kā zeme bija nu jau pilnībā sasalusi, varēja gaidīt labākus rezultātus. Mēs visi uzlabojām savus pirmās dienas rezultātus par apmēram pusminūti, bet ar to bija par maz, lai mēs ar Hariju nokļūtu uz pjedestāla. Ivars profesionāli noturēja pārsvaru un pelnīti uzvarēja ar divu minūšu pārsvaru pār tuvāko sekotāju. Skūteros mums gāja vēl labāk. Uzlabojām rezultātu par divām minūtēm un no 3. vietas otrās dienas rezultāta atpalikām nieka 15 sekundes. Malamutiem noteikti skūteru klase ir piemērotāka, jo ātrums mazāks un vairāk jāvelk tieši ar spēku. Ak, jā, par sniegu... Tas sacensību vietā sāka snigt trīs stundas pēc finiša... Ja vien nebūtu darba nedēļa priekšā, varētu uzreiz rīkot sniega sacīkstes.

Stafete

Kopā pieteicās septiņas komandas. Tā kā trase bija samērā šaura, vienlaikus startēja divas komandas izlozes kārtībā. Sākumā viens dalībnieks veica kanikorsa skrējienu, kam sekoja baikdžorings un tad skūteri. Ivars bija pierunāts skriet, mēs ar Hāglu veicām braukšanas daļu, bet skūteros Harijs ar Sabuli (neriskējām likt kopā ar Rūnu, jo labāk finišs, kā neiestrādāts pāris trasē nesaprotas un paliekam bez rezultāta).

Ivars kanikrosā pats sev par pārsteigumu par labu gabalu noskrēja pretinieku, un mēs ar Hāglu trasē devāmies ar vismaz 100 m atrāvienu. Bet stafete tika nodota gabalu pirms starta līnijas, Hālgs skrienot tai garām pagriezās uz stāvvietu: "Saimniek, te taču beidzas trase.” Par laimi, nenokritām un ar nelielu ātruma samazinājumu labā tempā tikām līdz stafetes nodošanai Harijam, ja vien... Pēdējā līkumā Hāgls, izdzirdējis skatītājus, nebūtu izlēmis saīsināt trasi un nogriezt līkumu... Šoreiz sabremzēties neizdevās un kritām... Bet nu piecēlāmies un pēdējos 30 m noskrējām kājām un stafeti nodevām veiksmīgi. Harijs ar Sabuli pārsvaru noturēja un savu braucienu uzvarējām. Kopumā gan 5. vieta, bet rezultātu blīvums mums liek domāt, ka kaunā neesam krituši. Pirmās trīs vietas tomēr aizgāja tiem, kas startēja ar race-dogs.

Saņēmuši sev pienākošos kausus, diplomus un balvas, devāmies mājup ar labi padarīta darba sajūtu – iepriecinājām Lietuvas kolēģus ar savu dalību, paradot sacīkstes kuplākas, cienījamiem rezultātiem un veiksmīgām debijām. Turklāt, protams, noreklamējām nākamgad 27. un 28. februārī gaidāmās ziemas sacīkstes Mežkalnos!

Latvija jau mūs sagaidīja ar sniegu...

P. S. Sacensību fotogaleriju varat aplūkot šeit.