Reklāma
| Kā latviešu mušeri pie leišu mušeriem brauca ciemos |
| Trešdiena, 27 maijs 2009 19:33 |
|
Pēc tam, kad sacensību laikā uzņēmām leišu draugus, izmantojām izdevību un pieņēmām ielūgumu apciemot leišu kolēģus. Braucām bez suņiem skatīties, kā dzīvo lietuvieši un viņu kamanu suņi! Lasiet un skatieties! Ilze: – Tā kā sacensību laikā nav laika kārtīgi izrunāt visas suņu lietas ar daudz pieredzējušākiem kaimiņiem lietuviešiem, pēc Gundegas iniciatīvas šajās brīvdienās devāmies ciemos pie divām mušeru ģimenēm Kernaves (ap 35 km pirms Viļņas) apkārtnē. Diemžēl labi laika apstākļi ignorēja mūsu plānu, tāpēc, brīžos, kad nelija, līdz kaulam siltumu centās izpūst brāzmains vējš. Ap pusdienlaiku Kernaves centrā (pie bodes – ir daži mums te, kuri zina, kur tas ir J), mūs sagaidīja Laimis un pa ceļiem un neceļiem aizveda klusā Dieva nostūrī. Braucot aiz viņa hondā, vēl nodomāju: ja gribētos aizbēgt no civilizācijas, šis ceļš nebūtu nemaz tik slikts. Pie mājas saulītē gulēja Aļaskas haskija kucēns, kurš slinki nobīdījās no ceļa tikai pēc uzstājīga pieprasījuma. Indre dzirdīja suņus, kamēr Laimim pasniedzām alus kastīti un saimniecei – “Lāču” maizes kukuli (starp citu, lietuviešiem ļoti patika “Lāču” maize). Mums tika izrādīta saimniecība: suņi un ekipējums tiem. Bez suņiem viņiem vēl ir zirgi, būšot arī aitas un vistas. Vienu vārdu sakot, vienkārši cilvēki, kas tikpat vienkārši sitas pa dzīvi. Ar tādiem arī valoda neķeras, un var runāt dikti ilgi un par visu ko. Bet mūsu mērķis bija informācija par suņiem un kamanu sports. Tātad – pie Laimja un Indres ir gan Sibīrijas haskiji (bez dokumentiem), gan greisteri, gan Aļaskas haskiji. Jāatzīstas gan, ka es līdz šim brīdim tā 100% vienu no otra šķirnes paveida skaidri neatšķiru. Mana filozofija: ja līdzīgs kurchāram – greisters, ja līdzīgs krancim – Aļaskas haskijs. Neesam visā tajā tik ļoti iedziļinājušās, lai arī te ieviestu kādu skaidrību, un šādu nezināšanu sev piedodu, jo šobrīd nav padziļināta interese par greisteriem vai Aļaskas haskijiem. Ar sportu viņi nodarbojas salīdzinoši nesen, bet jau paguvuši trīs reizes ciemoties pie kāda mušera Čehijā. Katrā ziņā – informācijas bija gūzma, un nama saimnieki ļoti viesmīlīgi.Gundega: – Sestdienas vakarā, Indres un meitiņas pavadītas, devāmies uz “Nuotykiu akadēmija”, kur saimnieko Jolanta un Huberts (Gundegas valodā vienmēr saukts par Humbertu UmbertuJ). Mājas saimnieki piekusuši, jo tikko novadījuši team building grupu. Huberts arī mums izrāda un izstāsta, kas tas ir. Divos vārdos sakot: viens no līderisma akadēmijas posmiem. Interesanti, bet ne tāpēc esam braukuši. Mīt abi saimnieki senā guļbūvē, kur labierīcības ir kādus 150 metrus no mājas un SPA procedūras var baudīt dīķītī pie pirts. Mums tiek iedalīta vieta nakšņošanai virs melnās pirts. Pirtī gan nepagūstam ieiet, jo plāns vienai dienai ir pārpildīts. Vakarā, malkojot vīnu un baudot vakariņas, nerimstas runas par suņiem, skatāmies video no dažādām sacensībām un plānojam nākamās dienas aktivitātes. Ieplānots: apskatīt vietējās nozīmes parka ievērojamās un apskates vērtās vietas, izbraukt ar suņiem, uzpīpēt miera pīpi vienā no vigvamiem un... nolēkt no priedes. Kas ir priede un kāpēc no tās jālec, pajautājiet mums, kad satiksiet. Tas ir atsevišķs stāstsJ Bet... priede palika neiekarota. Un tas nozīmē, ka “Nuotykiu akadēmija” mūs gaida atgriežamies.No rīta pamostamies, laiski padzeram kafiju un dodamies asistēt, kā Huberts baro suņus. Tikmēr Jolanta izlaiž no voljēriem greisterus un trīs haskiju kucēnus (no kuriem viens joprojām tiek pārdots). Haskiju kucēniem ir tikai 3 mēneši, bet man tie izskatās krietni vecāki. Tie ir no skrējēju šlakasJArī Jolanta, cerot, ka haskiji mācīsies turēties saimnieka tuvumā, pastaigā bez pavadām dodas ar četriem greisteriem un šiem trim haskiju kucēniem. Pa laikam gan Jolantai nākas tā skaļāk uzsvilpt, bet pagaidām jau vēl kucēni atsaucas un atskrien pēc garduma, kas saimniecei vienmēr kabatā. Pastaiga svētdienas rītā klusā mežā suņu rotaļu ieskauta šķiet burvīga...Tad dodamies izbraukumā pa vietējo apkārtni. Ir gan aka, kurai var izteikt savu vēlēšanos, gan strauts, kurā mazgājoties kļūsti skaists un jauns! Tas nu mums garantēts. Pats smieklīgākais, ka Jolantas greisters Tesa ir tik greizsirdīga, ka, tiklīdz liec plaukstas pie ūdens strūklaciņas, tā Tesa bāž savu purnu klāt un neļauj tev muti nomazgātJKad atgriežamies atpakaļ sētā, pēc pusdienām pošamies izmēģināt braucienu ar leišu suņiem. Man vienmēr gribējies sajust pašai greistera ātrumu. Man vienmēr tāds maziņš neticības velniņš sēdējis iekšā, ka, piemēram, Tesa var būt ātrāka par Caruso. Protams, es neizbraucu 5 km trasi (Tesa to neļautu un Jolanta nenoskrietu, jo, tiklīdz suns saprata, ka ne jau saimniece tur uzkāpusi uz riteņa, tā mainīja virzienu un vēlējās atgriezties pie saimnieces), bet rāviens un solis bija krietni citādāks nekā man pierastajam haskijam EmimJ. Bet pirms tam izbraucu ar kartu un diviem haskijiem ar marmora acīmJ Ilzei tika brauciens ar četrinieku. Aizgāja ātri un atnāca ātri. Ātrums, kā izteicās Ilze, nebija ātrāks kā mūsu pašu haskijiem, bet trasi viņa noturēja vienā ātrumā. Ļoti gribēju izmēģināt braucienu ar skūteru, bet diemžēl tas nebija kaujas gatavībāJ Vienmēr esmu noskatījusies, kā tas ļodzīdamies aiziet trasē, un brīnījusies, kā tas braucējs nenokrītJUn pa vidu atkal visam sarunas par un ap suņiem un sacensībām. Ar humoru Jolanta atceras pirmās rīkotās sacensības Lietuvā, pieredzi, kas gūta Polijā, Kanādā, Itālijā un citur. Ja mums no malas šķiet, ka tur jau brauc tikai profiņi, tad, skatoties video, pārliecinies, ka brauc visi, kam šis sports ir sirdij tuvs!Tā, lūk, gāja, kad satikās dažādu tautību, bet ar vienu kaislību apveltīti cilvēki. Ciemojoties pie Indres un Laimoņa. Tie mazie, ko Ilze kužina, ir Aļaskas haskija kucēni. Kad atbraucām, no voljēriem tika izlaisti arī visi pārējie aļaskāni. Tad nu gāja vaļā!!! Labi, ka rožu dobes viņiem nav sastādītas:)
Un te pie Jolantas un Huberta.
Lūk, Tesa, kurai no visiem 19 suņiem ļauts saimnieci sildīt gultā. Spriedām, ka laikam jau visiem daudzu suņu īpašniekiem ir kāds izņēmums, kā mums Vulfa:), kurai tiek vairāk labumu nekā pārējiem.
Saimnieks Huberts. Otrā bildē redzams viņa "autoparks" - šķūnītis, kurš sevī slēpj 6 kamanas un 4 kartus:)
Skats uz mājas pagalmu, kur izvietoti trīs vigvami. Indiāņu tērpus un aksesuārus saimnieki mums izrāda, bet šoreiz miera pīpe vigvamā netiek izkūpināta.
Un te rīta pastaigā haskiji dzīvojas ar greisteriem. Dažbrīd kāds mazulis haskijs iekaucas, kad greisters, lielā ātrumā tešoties garām, nonesis to no kājām:)
Un, te, lūk, baltais haskijs ar marmora krāsas acīm. Suns vēl diemžēl nedaudz mokās ar herpes vīrusa sekām, bet skrējējs bija brašs:)
Gundegas sapnis ir kādu vakaru atpūšoties klēpī sajust murājam kaķi. Tas man tāds tāls sapnis. Biju nedaudz pārsteigta vietā, kur mājo 19 suņi (liela daļa no tiem - haskiji) ieraudzīt dzīvojamies kaķi. Ne parastu kaķi, bet tādu, kurš diviem haskijiem, kuri taisījās tam uzbrukt, sadeva pa ausīm:)
|
